UDHS
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms
Vispārīgā informācija par UDHS
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir viens no biežākajiem bērnībā sastopamajiem neiropsihiskās attīstības traucējumiem (prevalence 2–7%), kas var saglabāties arī pusaudžu un pieaugušo vecumā. To raksturo trīs galveno simptomu domēni:
- Neuzmanība – grūtības noturēt uzmanību uzdevumos ar zemu stimulācijas līmeni, problēmas ar aktivitāšu organizēšanu, viegla novēršamība;
- Hiperaktivitāte – pārmērīga motoriska aktivitāte un nespēja saglabāt mieru situācijās, kur nepieciešama pašregulācija;
- Impulsivitāte – tendence reaģēt uz stimuliem, neapdomājot sekas vai riskus.
Šie simptomi ir pastāvīgi (vismaz 6 mēnešus), sākas agrīnā bērnībā un ir neatbilstoši bērna vecumam. Tie būtiski ietekmē akadēmisko sniegumu, ikdienas funkcionēšanu un sociālās spējas. UDHS saistīts ar smadzeņu attīstības un funkcionēšanas īpatnībām, īpaši uzmanības, motivācijas un uzvedības regulācijā. Neārstēts, tas palielina citu psihisku traucējumu, atkarību un sociālu grūtību risku, taču savlaicīga psihosociālā un medikamentozā ārstēšana uzlabo dzīves kvalitāti un prognozi.
UDHS bērniem un pusaudžiem
Bērniem UDHS visbiežāk izpaužas ar grūtībām noturēt uzmanību skolā, nemierīgu uzvedību un impulsīviem lēmumiem, kas var radīt konfliktus ar vienaudžiem un pieaugušajiem. Pusaudžu vecumā hiperaktivitāte parasti samazinās, bet saglabājas iekšējs nemiers, grūtības ar laika plānošanu, pašdisciplīnu un mācību uzdevumu organizēšanu. Tas ietekmē akadēmisko sniegumu, attiecības un emocionālo labsajūtu. Pētījumi liecina, ka vismaz 15% pacientu UDHS simptomi saglabājas pilnā apmērā līdz pieauguša vecuma sākumam, bet vēl 50% ir daļējā remisijā, kad atsevišķi simptomi turpina radīt funkcionēšanas grūtības. Agrīna atpazīšana, vecāku un skolas atbalsts un ārstēšana palīdz bērniem un pusaudžiem labāk pielāgoties un sasniegt savus attīstības mērķus.
Diagnostika
Latvijā UDHS diagnosticē bērnu psihiatrs vai bērnu neirologs. Diagnoze balstās uz klīnisko ainu un anamnēzi, nevis tikai skrīninga testiem. Zelta standarts ir klīniska intervija ar simptomu un funkcionēšanas analīzi dažādās vidēs, iekļaujot vecāku, pedagogu, citu speciālistu un, ja iespējams, arī bērna/pusaudža skatpunktu.
Izvērtējumā ietver:
- Attīstības un slimības anamnēzi
- Klīnisko un psihosociālo izvērtēšanu ar intervijām un skalām
- Somatisko, neiroloģisko izvērtēšanu un papildinformāciju no citiem avotiem
Diagnoze ir pamatota, ja simptomi atbilst starptautiskajiem kritērijiem, izraisa nozīmīgus funkcionēšanas traucējumus, ir redzami vismaz divās vidēs un nav izskaidrojami ar citiem traucējumiem.
UDHS raksturo pastāvīgas (≥6 mēn.), vecumam neatbilstošas uzmanības un/vai hiperaktivitātes–impulsivitātes grūtības, kas sākas bērnībā un būtiski ietekmē mācības un ikdienas dzīvi. Hiperaktivitāte ne vienmēr ir manāma – reizēm dominē tikai uzmanības traucējumi, kas atklājas, pieaugot prasībām; simptomus var kādu laiku maskēt kompensācijas stratēģijas. Izšķir trīs klīniskos variantus: ar pārsvarā neuzmanību, ar pārsvarā hiperaktivitāti–impulsivitāti vai kombinētu.
Simptomu domēni:
- Neuzmanība – uzmanības noturēšanas grūtības, dezorganizācija, viegla novēršamība
- Hiperaktivitāte – pārmērīga kustīgums, nespēja saglabāt mieru strukturētās situācijās
- Impulsivitāte – rīcība, neizvērtējot sekas
Diagnozējot UDHS, vienmēr jāvērtē komorbiditāte, ģimenes un izglītības vides faktori, kā arī ģimenes anamnēze un vecāku psihiskā veselība.